Ja es būtu kristietis

No darba mani atlaida, urlas mani bieži iekausta. Sāku ticēt Dieviņam.
Vienudien nolēmu doties uz baznīcu lūgt (jo citur nevar, īstie ticīgie iet tikai uz baznīcām).
Nozvana modinātājs – neaizguļos – tas ir Dieviņa pirksts (lai gan modinātājs bez Dieviņa palīdzības arī būtu zvanījis).
Izeju ielās, mani piedāvāja aizvest svešs, sirms, laipns onkulis – tā ir Dieviņa rūpēšanās par mani (tajā pašā laikā, tādā pašā veidā daudzās valstīs tiek aizvestas un pavedinātas mazas meitenītes – bez Dieviņa aizstāvības).
Laipnais onkulītis mani aizved līdz baznīcai.
Ieeju baznīcā, sāku aizlūgt par pasaules trūkumcietējiem (man tas patiesībā nerūp, tas ir labs veids kā izpatikt Dieviņam).
Tad es sāku lūgt par sevi, par savām problēmām, par to, lai atrastu darbu ar smuku algu (tajā pašā laikā Āfrikas bērniņi grauž sev kāju pirkstus, lai būtu ko ēst).
Laimīgi izlūdzies darbiņu, eju no baznīcas ārā (jo Dieviņš man palīdzēs, man pašam neko nevajadzēs darīt).
Ārā, baznīcas personāža stāvlaukumā pamanu 2005. gada bembjus ar lietajiem diskiem. Nodomāju, ka Dieviņš mācītājus dāsni atalgo par viņu svētīgo darbu (pat nepadomāju, kur mācītāji to naudu vispār dabū).
Ejot mājās, laipni pasveicinu visus (jo Dieviņš mani vēro, Viņam jāredz, ka esmu labs un tad Viņš man dos labi atmaksāto darbiņu).

***Pēc gada***

No iešanas uz baznīcu man jau kājas ir sabeigtas, no sēdēšanas baznīcas solos mana pakaļa ir zila, bet es turpinu iet (jo Dieviņš mani vēro un par paklausību Viņš mēdzot labi atmaksāt).
Gaidu darbiņu, ceru uz Dieviņa mīlestību. Nevaru sagaidīt (bet atmest cerību nedrīkst, Dieviņš to redz un tad var samaksu pačakarēt).

***Vēl pēc gada***

Darbiņš kā nav, tā nav. Gaidu atbildi (pats neko nedaru, gaidu Dieviņa gribu).

***Un vēl pēc gada***

Man neiztur nervi, sāku atmest cerību. Vai nu Dieviņa nav, vai arī Viņa griba nesaskan ar manu. Aizeju pie mācītāja izrunāties (gribu pārliecināties par Dieviņa nodomiem, gribu, lai mani pārliecina, jo neticēt Viņam būtu neizdevīgi).
Izstāstu visu mācītājam. Viņš, ar nevainīgu smaidu uz lūpām, stāsta, ka tāda ir Dieviņa griba. Viņš man pastāstīja par trīs galvenajām Dieva atbildēm – “Jā. Nē. Gaidi.” (par šo viltību uzrakstīšu vēlāk).
Tā nu es laimīgs gāju mājās, sveicinot visus (jo Dieviņa visurblenzošā acs mani vēro).

***Pēc ilga laika***

Gaidu un gaidu to darbu. Nevaru sagaidīt. Aizeju pie mācītāja, viņš teica, ka, acīmredzot, Dieviņš nebija man to darbu paredzējis, mani gaidīšot kas labāks (un pēc mācītāja vārdiem, kā no narkotiku dozas, paliek labāk).
Tā nu es laimīgs nodzīvoju, gaidīdams Dieviņa balvu, līdz nomiru un sapuvu.

Šis stāsts ir par (lielāko daļu) kristiešu ticību dievam – kas liek viņiem to darīt un ko viņi grib no dieva sagaidīt.